Ineses Margēvičas personālizstāde "Ciklamenas slepenā dzīve" Rīgas Porcelāna muzejā vēl skatāma tikai līdz  09. jūnijam.

Inese Margēviča pirmos izstādes darbus sākusi veidot sarežģītajos Covid-19 pandēmijas apstākļos un turpinājusi arī laikā, kad Krievija iebruka Ukrainā. Darbnīca un mākslas jaunrades darbs bija kā patvērums no reālās pasaules un neziņas par nākotni. Soli pa solim Inese Margēviča uzbūra porcelānā savu paradīzes dārzu, kurā atveldzēties, uzelpot. Viņa apbrīno augu neatlaidību: “Mani vienmēr ir fascinējuši augi, to dzīvotgriba, dīgšanas spēks, kas sīkam auga aizmetnim dod milzīgu jaudu izlauzties saules gaismā cauri zemes kārtām, akmeņiem, pat asfaltam! Auga apbrīnojamā neatlaidība, drupinot cietas zemes un akmeņu kārtas, ja nav laimējies nokļūt irdenā, auglīgā zemē. Pielāgošanās spējas un nogaidīšana, ja nav labākais laiks augšanai. Augi ir gudri un izturīgi. Pat nīdēti tie turpina dzīvot. Arī cilvēkiem ir līdzīgas īpašības. Cilvēki kā augi un augi kā cilvēki.”

Amplitūda, kādā strādā keramiķe Inese Margēviča, ir plaša. Viņa rada formas – gan lejot veidnēs, gan veidojot no brīvas rokas. Viņa tās apglezno tikai sev raksturīgā, daudzu darba gadu laikā līdz perfekcijai izkoptā manierē. Jau radošās karjeras sākumā apguvusi dažādus porcelāna apgleznošanas paņēmienus, kopējot japāņu zīmējumus, iedvesmojusies no Āfrikas tautu mākslas utt. Visbeidzot – radījusi pati savus, unikālus autordarbus. Visu mākslinieces daiļradi caurvij dabas, augu un figurālie motīvi, kas izpildīti ornamentālā, grafiski dekoratīvā vai gleznieciski liriskā manierē. Arī krāszieds no monohromiem, klusinātiem toņiem un tonāliem salikumiem transformējies lielākā krāsu bagātībā, kas iekustina emocijas, atmodina jutekliskumu.

Attēlā: "Applūdušais dārzs". Autores īpašums. Foto: Gvido Kajons.