Izstādes mērķis ir veicināt skatītāju zināšanas un izpratni par Rīgā ražoto fajansu, fajansa kā materiāla specifiku, iepazīstināt ar ražošanas vēsturi, tā laika māksliniekiem un fajansa kā materiāla mākslinieciskajām iespējām, jo daudziem māksliniekiem, par porcelānu šķietami necilākais materiāls – fajanss, likās pievilcīgs, jo sniedza iedvesmu un  iespējas jauniem, aizraujošiem eksperimentiem, kurus arī skatītājs varēs aplūkot un iepazīties tuvāk izstādē Kuldīgā.

Fajansa ražošanai Latvijā ir sena vēsture, senāka nekā porcelānam, jo priekšmetu izgatavošana no fajansa materiāla ir resursu mazāk ietilpīga, nekā no augstvērtīgā porcelāna. Tāpēc vēsturisko fabriku agrīnajos darbības periodos vispirms ražoja fajansa, pusfajansa un pusporcelāna izstrādājumus un, tikai sasniedzot noteiktu jaudu, industrija pievērsās arī tīram porcelānam.

Salīdzinot ar porcelānu, fajanss ir mazāk izturīgs materiāls.. Tā sastāvā laukšpata vietā ir kaļķakmens un dolomīts, tamdēļ drumstala (izstrādājuma sieniņa) ir poraināka un jutīgāk reaģē uz apkārtējo vidi un tās izmaiņām: mitruma un temperatūras svārstībām, dažādām vielām, mikroorganismiem un daļiņām. Rīgas ražotnēs fajansu glazēja tāpat kā porcelānu – ar stikla glazūru, attiecīgi, spriegums starp drumstalu un glazūru, abu izplešanās un saraušanās koeficientu atšķirība paģērēja, ka trauka virsmās veidojās tieši fajansam raksturīgais mikroplaisu tīklojums jeb “glazūras ceks”.

Ņemot vērā fajansa kā materiāla raksturu, no tā visbiežāk izgatavoja ikdienišķus un sadzīvē bieži lietojamus priekšmetus: higiēnas priekšmetus, traukus virtuvei, krogiem, servējamos traukus, suvenīrus un skaistumpriekšmetus auditorijām, kuru rocība ne vienmēr bija liela.

Lai arī fajansa un porcelāna ražošanas aizsākumi Latvijā meklējami 19. gs. vidū, tomēr rūpnieciska rakstura un apjoma ražošana fajansa nozarē izsīka pulka agrāk, nekā porcelānā. Proti, 20. gadsimtā, padomju okupācijas laikā 60. gados, reorganizējot plānveida tautsaimniecības struktūru un cenšoties optimizēt tajā ieguldītos resursus un saņemto rezultātu, Rīgas Porcelāna un fajansa rūpnīcā tika likvidēts fajansa ražošanas atzars. Sekojoši ražotne ieguva Rīgas Porcelāna rūpnīcas vārdu un specializējās ekskluzīvi porcelāna un plānsienu porcelāna izlaidē, savukārt fajansa ražošana tika deleģēta tieši šajā materiālā vēsturiski specializētām ražotnēm Padomju Savienības citās republikās.

Pēdējā desmitgadē, pirms tika skaidri nolemts fajansa rūpniecības liktenis, vērojams krāšņs, eksperimentāls uzplaukums – Rīgas rūpnīcas mākslinieciskais resurss tika mērķtiecīgi ieguldīts, lai izstrādātu jaunas formas, jaunus dizainus un dekoru stilus, apliecinātu ražotnes spēju tiražēt laikmetīgus risinājumus arī šajā, ražotnes kontekstā nerentablajā materiālā. Gandrīz ikviena mākslinieka radošajā biogrāfijā, kurš 50. gadu beigās un 60. gados Rīgas Porcelāna un fajansa rūpnīcā strādāja pie formu dizaina, būs atrodama “fajansa epizode”; arī dekoru autori izstrādāja risinājumus fajansa trauku estētiskai noformēšanai. Kāds autors jutās komfortabli šajā materiālā un radīja virkni tipveida, kā arī unikālus dizainus, pat autordarbus, kādam citam tā bija tikai garāmejoša epizode, viens vai daži darbi, kas izpildīti darba plāna ietvaros. Arī studiju procesā Valsts Mākslas akadēmijā (tagad – Latvijas Mākslas akadēmija), gatavojot kadrus kultūras industrijai, topošie speciālisti ieguva iemaņas darbā ar fajansu.

Porcelāna ražošana Latvijā ir palikusi vairāk kā pusgadsimtu senā pagātnē. Deponējums no Rīgas Porcelāna muzeja krājuma ļaus ieskatīties šī fenomena pēdējā cēlienā; autoros un darbos. Servīzes un trauku komplekti, servējamie šķīvji, vāzes, krūkas, kā arī sīkplastika un suvenīri demonstrē tādu rūpniecisko mākslinieku un rūpniecībai sporādiski piesaistītu autoru radošā snieguma amplitūdu, kā Zina Ulste (1928–2006), Anastasija Zumente (1928–2002), Ilona Priedkalne (1933–2012), Valdis de Būrs (1937–2002), Aina Mellupe (1925–1998), Taisija Poluikeviča (1937–2002), Levons Agadžanjans (1940–1999), Tamāra Meija-Bukovska (1913–1988), Mirdza Jurča (1921–2001), Ēriks Ellers (1924–1994), Sarmīte Munde (dz. 1943) un Helga Ingeborga Melnbārde (1944–2022).

Izstāde “Fajanss” atklāj unikālu kultūras mantojumu, kas ļauj labāk izprast 20. gadsimta vidū, otrajā pusē strādājušos autorus, viņu radošo rokrakstu, tam laikmetam raksturīgo estētiku un porcelāna industrijas darbības principus. Izstāde rosinās iztēloties, kā būtu varējis būt, un varbūt kalpos par iedvesmu avotu jau mūsdienu skatītājam.

Izstāde “Fajanss” Kuldīgas vecajā rātsnamā Baznīcas ielā 5 skatāma līdz 26. aprīlim darba dienās no plkst. 9.00 līdz 17.00, un, sākot ar 27. aprīli līdz 20. maijam – arī vēl sestdienās, svētdienās no plkst. 10.00 līdz 15.00. Ieeja bez maksas.

Izstādi organizē Rīgas valstspilsētas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības Rīgas Porcelāna muzejs sadarbībā ar Kuldīgas vecais rātsnams / Kuldīgas novada tūrisma attīstības centrs (Visit Kuldiga).

Attēlā: Vāzes. Fajanss, liets, krāsainā glazūra. Autore Ilona Priedkalne. RPFR. 1966. RPM krājums. Foto: Gvido Kajons. Maketa autore Gita Sprince / RPM