Ikdienā lietojami priekšmeti pat labāk nekā unikāli mākslas darbi paver daudz dažādu iespēju izzināt sabiedrības vēsturi, tās tikumus un vērtības. Rīgas Porcelāna muzeja kolekcija to uzskatāmi parāda, jo tās priekšmetos ir saplūdušas laikmetu un autoru gaumes izjūta, priekšstats par to, kas ir skaists, kā arī racionāla nepieciešamība pēc ikdienā un svētku reizēs praktiski lietojamiem galda piederumiem – šoreiz izstādē: tējas un kafijas servīzēm.

Rīgas Porcelāna muzeja pamatekspozīcijā izstādīta tikai daļa no muzeja īpašumā esošās kolekcijas, prioritāri pievēršoties tiem periodiem un parādībām, kas uzskatāmas par neapstrīdami izcilām, piemēram, Kuzņecova fabrikas produkcija 20.gs. pirmajā ceturksnī, Rīgas Porcelāna rūpnīcas „zelta laikmets” 1970. gados u.t.t. Taču Latvijas porcelāna mākslas un ražošanas vēsturē ir virkne mazāk pētītu un populārā apritē mazāk zināmu parādību, kas ir ne mazāk saistošas. Piemēram, II Pasaules Kara un pēckara laiks, kad Latvijas teritorija tiek iekļauta Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā, tajā norit lieli politiski, ekonomiski un kulturāli pārkārtojumi.

„Pārejas laiks” sniedz iespēju kaut nedaudz ieskatīties periodā, kurā „kara seku likvidācija” mijās ar jaunu, sociālistiskajai ideoloģijai atbilstošu formu meklējumu kā mākslā, tā arī ražošanā. Šajā izstādē ir iespējams redzēt gan formas, kas pārmantotas no agrākiem, neatkarīgas Latvijas laikiem, „stiķēšanas” mēģinājumi, gan jauni meklējumi Staļina laikā un šim laikam atbilstošā estētikā, kā arī pirmie veiksmīgākie vai mazāk veiksmīgie eksperimenti jaunajā – padomju modernisma – estētikā, ko raksturo Hruščova atkusnī notikusī vēršanās pret Staļina proponētajām vērtībām, racionālo plānošanas metožu un ar to saistītās rūpnieciskās mākslas jeb „dizaina” ieviešanu ikdienas dzīvē.

Rīgas Porcelāna muzejs priecājas, ka ar šo izstādi spilgtāk tiek iezīmēti arī to autoru vārdi, kuri laikmetu griežos ir padzisuši no vēstures annālēm, piemēram, līdzās zināmajām māksliniecēm tādām kā Olga Nemane-Kateņeva vai Elizabete Gegello, uzmanības vērta ir Olga Seļezņova ar viņai raksturīgo glezniecisko rokrakstu vai Vladimirs Kandijevs, kura radošā darba dzīve iesākās jau pirms kara, izstrādājot dekoru metus kā M.S. Kuzņecova tā arī J.C.Jesena fabrikām; porcelāna modelētājs Anatolijs Travņikovs, kura rokai pieder pirmie mēģinājumi padomju modernisma estētikā, kā arī gruzīnu mākslinieks Abesalons Baromidze, kurš Rīgas Porcelāna rūpnīcā (tajā laikā: Rīgas Porcelāna un fajansa fabrika) strādājis epizodiski un Latvijas auditorijai labāk zināms varētu būt saistībā ar slaveno liķiera trauku komplektu „Zivis”, par kuras autorību pētnieku viedokļi dalās: Abesalons vai viņa sieva Meri Džalangija-Baromidze, kura arī ir īsi strādājusi rūpnīcā.

Jāmin, ka attiecībā uz apskatāmo laika periodu (1945 - 1965) šie ir tikai daži no autoriem, kuru vārdi būtu nosaukšanas vērti, tāpat kā tie ir tikai daži no servīžu tipiem un servīzēm, kas ir muzeja kolekcijā; virkne citu interesantu faktu, datu un priekšmetu paliek vēl neizzināti un, cerams, kalpos par materiālu saistošām izstādēm nākotnē.