Elfrīda Aldonija Pole-Āboliņa (1921-2010) ir māksliniece, akadēmiski skolota kā gleznotāja, taču dzīves gājums ievirzījies keramikas un mazo formu tēlniecības gultnē, kurā atstāts daudzskaitlīgs un skaists mantojums - gan ekspertu novērtēts, gan arī savulaik sabiedrībai pieejams un iemīļots.

Pole-Āboliņa dzimusi Liepājā. Viņas kā radošas personas dzīve aizsākās leģendārajā Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā, Keramikas nodaļā, no kuras ir nākuši daudzi nozīmīgi Latvijas mākslinieki. Liepājā iepazītas Valentīna Helmūte un Rasma Bruzīte, tolaik vēl topošās tēlnieces, kuru dzīvē vēlāk arī bijusi pastarpināta pieskaršanās porcelānam, un ar kurām Pole-Āboliņa daudzus gadus vēlāk strādāja līdzās, darbnīcās Rīgā.

Valsts Mākslas akadēmijā (tagad - Latvijas Mākslas akadēmija) Pole-Āboliņa studēja Glezniecības nodaļā; studiju process noritējis ar pārtraukumiem (1941-1947). To ietekmēja gan Otrā pasaules kara apstākļi, gan arī privātās dzīves pagriezieni: pirmās laulības un pirmā bērna nākšana pasaulē. Poles-Āboliņas ģimeni kopumā kuplināja trīs atvases, pēdējās divas dzimušas otrajā laulībā; viņas mākslā būtisku lomu spēlēja bērna, mātes un bērna, sievietes tēls. Pašas izjusts, kā arī pie citiem noskatīts. [1] Pie glezniecības, kā stāsta viņas mantinieki, autore esot atgriezusies dzīves nogalē. [2] Savukārt gadi pa vidu pagāja tēlniecības zīmē. Pēc akadēmijas, no 1948. līdz 1952. gadam strādājusi patstāvīgi dažādās organizācijās un kooperatīvos Rīgā. 1955. gadā iestājusies darbā kombinātā “Māksla”, strādājusi par būvplastikas ornamentu veidotāju, piemēram, izstrādājusi dekoratīvus risinājumus lielizmēra lustrām Revolūcijas muzejam (tagad - Latvijas Kara muzejs), vadīja meistaru brigādi, kas izstrādāja rotājumus daudzām dzīvojamām un sabiedriskām ēkām visā Latvijā. Sākusi nodarboties ar porcelānu, atbilstoši sistēmas nosacījumiem un iespējām pabijusi jaunrades un atpūtas namā Dzintaros, Jūrmalā, kur radījusi hrestomātisku sīkplastikas darbu kopu - tā tika atlieta porcelānā Rīgas Porcelāna rūpnīcā.[3] Ar šiem un citiem darbiem aktīvi piedalījusies izstādēs, konkursos Rīgā un Maskavā. 1960. gadā kļuva par Latvijas PSR Mākslinieku savienības biedri. [4] “Porcelāna epizode” ar to viņas mūžā noslēdzās, taču autore turpināja strādāt mālā un 20. gs. 60., 70. un 80. gados savā darbnīcā, kombināta “Mākslas” telpās Gaujas ielā, radīja virkni mazo formu tēlniecības darbu.

Izstāde Rīgas Porcelāna muzeja ēkas skatlogos Konventa sētā, ir komplektēta no Poles-Āboliņas dzimtas un mantinieku īpašumā esošiem porcelāna un māla priekšmetiem. Tie ļauj detalizētāk ielūkoties mākslinieces daiļradē, tās dažādajās šķautnēs. Izrādās, līdzās cilvēku tēliem veidota arī animālija: pīles, zaķi, bruņurupuči, zivis u.c. “Porcelāna epizode” Poles-Āboliņas mākslā nav ierobežota vien ar sīkplastiku - negaidīts atklājums ir viņas radītie funkcionālie priekšmeti: kannas, cukurtrauki, kā arī zemglazūras un virsglazūras tehnikā apgleznoti šķīvji, krūkas un vāzes. Atgriežoties pie sīkplastikas - lai arī par elegantākajiem šobrīd tiek ieskatīti baltie porcelāna autordarbi, tomēr izrādās, ka māksliniece savā laikā tiem ir piešķīrusi dažnedažādu, dažbrīd izteikti krāšņu un dzīvespriecīgu apgleznojumu. 

Nenoliedzami - Poles-Āboliņas daiļrades populārākā daļa ir tapusi mālā. Izstādē apskatāmi, kā arī Mākslas fonda salonveikalos savulaik bija iegādājami dekoratīvi mākslas darbi un suvenīri - brīvi veidoti ciļņi, uz keramikas flīzēm radītas kompozīcijas, ar iegrebumiem rotātas plāksnes un plaketes, piemiņas medaļas un medaljoni, kā arī telpiski un funkcionāli priekšmeti: piespraudes, svečturi u.tml. Par viņas meistarstiķi uzskatāms sievietes tēls. Grebts, veidots, lipināts, locīts, spiests - tehnika var būt jebkura, taču tas vijīgums, atturīgā elegance, jutekliskums un viegli erotiskais šarms, ko iemieso Poles-Āboliņas radītie sieviešu tēli, solo vai grupu kompozīcijās, ir ne ar ko nesajaucami un raksturīgi tieši viņai.

Atsevišķa, būtiska daiļrades līnija ir citvalstu un cittautu tēli. No vienas puses tas sasaucas ar padomju periodā proponēto “internacionālismu” - dažādu tautu satuvināšanos, nojaucot nacionālās barjeras un tā vietā vienojoties uz “strādnieku šķiras” pamatiem. Izpratne par dažādu tautu kultūrām tika veicināta, pielietojot kultūru kā zināšanu izplatīšanas, propagandas līdzekli. Mākslinieki, tajā skaitā arī porcelāna autori izpildīja tematiskus uzdevumums, piemēram, ilustrēja dažādu tautu dejas, medību prakses u.t.t. Vienlaicīgi šī pieeja vēsturē ir atstājusi izcilu mākslas darbu kopumu, īpaši, ja interese par “cito” sasaucās ar mākslinieka paša kādām interesēm. Arī Poles-Āboliņas daiļradē sastopamas āfrikāņu figūras, romu tautības ļaudis, spāņu dejas, turku bērneļu atveidi, literāri tēli. Eksotiskie tipāži izaicināja mākslinieci un ļāva viņai atrast un iemiesot to raksturus materiālā. Gan mālā, gan porcelānā autore ir izteiksmīgi fiksējusi arī latviešu nacionālo tēlu izlasi. Tie ir pašas dzīvē un apkārtnē noskatīti etnogrāfiski tipi - Nīcas, Bārtas, Alsungas tērpos ģērbtas sievas, vīri un pāri; rucavieši dancī - gan arī stilizētas “tautumeitas”, “tautudēli”, dziedoši vai dejojoši bērni tautiskajā ietērpā, vispārināti līdz pat ornamentam.

Poles-Āboliņas plastiķes talants ir novērtēts ekspertu aprindās, taču mazāk zināms plašai publikai mūsdienās. Izstāde Rīgas Porcelāna muzeja skatlogos ir miniatūra dāvana - autorei tās 100 gadu jubilejā un skatītājiem kā iespēja atgādināt sev vai iepazīt no jauna lielisku mākslinieci.

Attēlā: Sīkplastika. Māls, veidots. Autore Elfrīda Aldonija Pole-Āboliņa. Autordarbs. 1960. gads. Rīgas Porcelāna muzeja kolekcija. Foto: Gvido Kajons

[1] Piemēram, sīkplastikas darbā “Nēģeriete” attēlota grūtniece, skulpturālā grupā “Čigāni” - romu tautības māte ar diviem bērniem, vai vēl citā - melnādaina sieviete ar zīdaini klēpī.

[2] https://www.liepajniekiem.lv/zinas/kulturvide/kultura/ar-kurzemnieces-spitu-un-darbaspejam-elfridas-poles-abolinas-porcelana-un-keramikas-meistardarbi-atr/ 

[3] Šie darbi tika eksponēti 2002. gadā Rīgas Porcelāna muzejā. Daļu eksponātu pēc izstādes muzejs saņēma dāvinājumā un šobrīd tie veido skaistu lappusi muzeja krājumā - liecina par Poles-Āboliņas jaunradi un par laikmetu, kurā viņa ir strādājusi. Visi šie darbi ir fiksēti izdevumā “Rīgas porcelāns. Sīkplastika. 20. gs. 50. - 90. gadi” (RPM, 2013), neliela daļa no tiem - apskatāmi muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā.

[4] Autobiogrāfija. - E.A.Poles-Āboliņas personas lieta. Latvijas Mākslinieku savienības arhīvs.