Sanita Ābelīte ir vidējās paaudzes māksliniece Latvijas keramiķu saimē – sen vairs ne iesācēja, bet vēl kādi soļi līdz klasiķes godam. Un tieši kā tādai Rīgas Porcelāna muzejs pirmo reizi atvēl telpas personālizstādei, šoreiz – retrospektīvai, apkopojot un apskatot Sanitas Ābelītes daiļradi visā tās daudzveidībā un ilgstamībā.

Izstādes nosaukums “12:12” sakrīt ar izstādes atklāšanas datumu – divpadsmitā mēneša divpadsmito datumu. Vienlaicīgi gandrīz visi darbi vien ar pāris agrīniem izņēmumiem ir tapuši pēdējo divpadsmit gadu laikā no 2013. līdz 2025. gadam – periodā, kad visintensīvāk attīstījies Sanitas Ābelītes profesionālais dzīvesgājums. Sākotnēji kā nenopietna numeroloģiska sakritība, personālizstāde izvēršas par pieturpunktu, no kura atskatīties uz paveikto un novērtēt Sanitas Ābelītes daiļradi kopumā – tās dažādos meklējumus un atradumus. Ekspozīcijā skatāmi darbi un to cikli, kas iepriekš izrādīti izstādēs “Portreti” (2014), “Pasakas par ziediem” (2015), “Miniatūras” (2017), “Mēnessgaisma” (2018), “Sarkanais zirgs” (2020), “Terra” (2023), “Aiz spoguļa” (2023) un “Radījumi” (2025), kā arī atsevišķi priekšmeti no 2013. līdz 2025. gada perioda. Jaunākie mākslinieces darbi izgatavoti īpaši šai izstādei. 

Māksliniece saka: “Kad veido jaunus darbus, par vecajiem mēdz aizmirst, un tie pamazām attālinās. Tagad, kad tos kārtoju kopā, es saprotu, ka tie ir ļoti vienoti. Redzu, ka nekas būtiski nav mainījies, materiāla izjūta ir palikusi tā pati un tā visu apvieno. Nezinu, kā tas izskatās cilvēkam no malas, un kā autore es, iespējams, neesmu objektīva, taču ļoti izjūtu šo nepārtrauktību.”

Sanita Ābelīte strādā ar porcelānu, mālu, akmensmasu. Keramikas objekti tiek apdedzināti dažādās tehnikās – elektriskajā krāsnī, naborigamas ceplī, svēpētajā un bedres dedzinājumā, raku u.c. Bet daudz ko nosaka tieši materiāls. Māksliniece saka: “Es izvēlos visus keramikas materiālus, kas ir pieejami, nespēju atteikties ne no viena. Jo katram tam piemīt savs skaistums. Porcelāns ir gaismu caurlaidīgs. Lielākām formām vajadzīga kāda rupjāka masa. Es strādāju ar rokām, domāju caur pirkstiem un  veidošanu. Tas ir mans galvenais instruments, un materiāls mani ļoti iedvesmo.”

Sanita Ābelīte runā caur tēliem, krāsu, formu un faktūru. Māksliniece rada funkcionālus priekšmetus, kas organiski saplūst ar mazo formu tēlniecību. Kafijas kanna vai tējas tasīte ir neatkārtojama, skaista skulpturāla forma, ne tikai rīks dzēriena baudīšanai. Mazmazītiņš porcelāna eņģelītis ir vienlīdz nozīmīgs kā hipnotizējoša terakotas sfinksa. “Cilvēki laikam lielākas formas novērtē, mazāks šķiet mazvērtīgāks, jo maziņš, vai, ka trauki nav jau īsti māksla,” spriež māksliniece, “bet es pati tādās kategorijās nedomāju. Es to visu uztveru kā skulptūru, kā formu, kas dzīvo pati par sevi. Kā brīnumu. Tas ir kaut kas neverbāls, ko uztvert ar redzi un sajūtām.” 
Iedvesmota no vēsturiskiem porcelāna priekšmetiem, glezniecības šedevriem, arhitektūras, zirgiem vai izstāžu zāles mērogiem, apdedzināšanas iespējām un kolēģu klātbūtnes, par savas mākslas tēliem un to izcelšanos māksliniece saka: “Es smeļos no tā, kas man blakus un to atspoguļoju. Pieglabāju sev visu, kas šķiet jauks, kam gribas vēlreiz pieskarties vai saskarties. Skatoties manos darbos, avotus tomēr var atminēt.. Noziegumam pa pēdām… kaut kas mani noteikti nodod.”

Pirmā pieskaršanās mālam un maģiskajai mākslas pasaulei notikusi Kuldīgas mākslas skolā. Tā esot bijusi pavisam cita pieredze, salīdzinot ar vispārizglītojošo skolu, un tā Sanitu esot pilnībā nobūrusi. Sekojoši mācības Liepājas mākslas vidusskolā un seši gadi Latvijas Mākslas akadēmijā.
Viņa skaita – ja tik daudzus gadus pavada keramikā, tas ietekmē personas attīstību, tā esot jau sava veida diagnoze. Taču mākslinieces diploms legalizē šo savdabību un savā darbnīcā Alsungā Sanita Ābelīte drīkst darīt, ko grib. Tā ir nedrošā, bet tik saldā brīvība, mākslinieka dzīve, kurā izjust mālu, nesteidzīgi pirkstu galos lipināt, veidot, audzēt dažādus tēlus, piešķirt tiem vaibstus ar kobaltu, zeltu, tirkīzu, nostiprināt apdedzinājumā un kā rotaļājoties sastatīt kompozīcijās, ainās un veselās pasaulēs. Keramika ir kodols, ap ko viss grozās. Kā no cinīša uz cinīti viņa pārlec starp izstādēm, pasūtījumiem, meistarklasēm, simpozijiem un rezidencēm, Sanita saka: “Viena lieta ved pie otras un trešās; tu nekad nezini, kur nokļūsi. Man patīk, ka te nav skaidra gala un malas.”

Sanitas Ābelītes darbu retrospektīvā personālizstādē “12:12” ir iespējams pilnībā iegrimt mākslinieces pasaulē, pieņemt viņas ritmu un izbaudīt tikai viņai raksturīgo estētiku, materiālu, krāsu, formu un faktūru, apgleznojumu juteklisko saspēli; mēģināt atšifrēt tēlu sistēmu un šķetināt stāstus, kādi savērpjas, ja paseko kāda tēla attīstībai laikā un telpā. 
“Mani iedvesmo radoši cilvēki, kas strādā,” saka māksliniece Sanita Ābelīte. Un Rīgas Porcelāna muzejā no 2025. gada 12. decembra līdz 2026. gada 8. februārim ikvienam interesentam ir iespēja iedvesmoties, apskatot, kā gadu gadiem ir strādājusi pati māksliniece.

Izstādē eksponēti darbi, kas atrodas mākslinieces īpašumā, Rotko muzeja kolekcijā un privātkolekcijās. 
Sanitas Ābelītes jaunrades darbu finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds. 

Attēlā: Izstādes plakāts.

Izmantots Sanitas Ābelītes darbi no sērijas “Radījumi”. 2015. - 2025. fotogrāfija. Priv. īp.

Foto autors: Gvido Kajons/Rīgas Porcelāna muzejs