Latvijas dizaina vēsturi lielā mērā ir rakstījuši smagajā un elektrotehniskajā rūpniecībā strādājoši cilvēki. Taču arī citās, ne mazāk būtiskās nozarēs, ir darbojušies ļaudis, kuru veikums veido gan ikdienu mums apkārt, gan arī ir daļa no Latvijas kultūras mantojuma.
Piemēram, Rīgas Porcelāna rūpnīca un tās produkcija. Rets būs tas Latvijas iedzīvotājs, kas nekad nebūs redzējis kādu no Rīgas Porcelāna rūpnīcā ražotajām figūriņām, tējas, kafijas vai pusdienu servīzēm. Taču vēl retāki būs tie, kuri zinās nosaukt šo izstrādājumu autorus. Tomēr aiz katras, pat visikdienišķākās lietas ir kāds mākslinieks, tehnologs, dizainers; stundām ilgs un fiziski smags darbs, lai iecere, izauklēta radošā prātā, kļūtu par taustāmu priekšmetu veikalu plauktos.
 

Rīgas Porcelāna muzejs piedāvā izstādi „Latvijas dizaina zvaigznes: Zina Ulste”, kas ļauj iepazīt vienu no daudzajām, Rīgas Porcelāna rūpnīcā strādājušajām radošajām personībām: Zinu Ulsti (1928. – 2005.), viņas radītos priekšmetus: sērijveidā ražotos, kā arī nelielu daļu no unikālajiem darbiem, kā arī gūt vispārēju priekšstatu par porcelāna ražošanu, kur forma un izgatavošanas tehnoloģija ir galvenā, un skaistais, uzmanību piesaistošais dekors iet tikai pēc tam... starp citu, arī dekoriem ir autori – reizēm tie paši, kas rada formu, bet biežāk pavisam citi. Fizisko apgleznošanas vai dekorēšanas darbu ar dekoliem, spiedogiem u.tml. veic strādnieki darbnīcās.
 

Zina Ulste iezīmē padomju lappusi Latvijas dizaina vēsturē – kā jauna, padomju sistēmā skolota māksliniece viņa uzsāka darbu Rīgas Porcelāna fabrikā un gandrīz nekavējoties tika pie galvenās mākslinieces posteņa un svarīgiem pasūtījumiem, no kuriem sabiedriskā lietošanā iegāja tējas un kafijas servīze „Laima”. Šobrīd servīze „Laima” tiek uzskatīta par pirmo, oriģinālo plaša patēriņa servīzes formu Latvijā, padomju periodā.  Līdz tam ražošanā plaši tika izmantotas formas, kas bija pārmantotas no laika pirms II Pasaules Kara un kuru izcelsme lielākoties ir saistīta ar dažādu Eiropas valstu porcelāna rūpniecību.
 

1950. gadu otrajā pusē un 1960. gados Zina Ulste uzrādīja izcilu sniegumu t.s. Padomju modernisma paradigmā, radot kanonisko kafijas servīzi „Daina”. Drīz pēc tam sekoja tējas servīze „Sakta”, kafijas servīze „Alfa”. „Alfa” savukārt  ir agrākais piemērs cilindra lietojumam trauka dizaina izveidē. Ja līdz tam padomju modernisms saistījās ar centieniem izveidot pēc iespējas racionālāku un tehnoloģiski visērtāk ražojamu formu, tad 1960. gadu vidū un 1970. gados tā tika uzieta tieši cilindra izskatā, piemēram, kafijas servīzē „Saulīte”: pie izgatavošanas mazs deformācijas procents, vienā apdedzināšanas reizē krāsnī ērti var ievietot lielu skaitu priekšmetu un beigās tas viegli padodas dekorēšanai ar sietspiedes dekolu – tehnoloģiju, kuru 1962. gadā apguva arī Rīgas fabrika, no aprites plaša patēriņa preču rotāšanā izspiežot apgleznojumu ar roku.
 

No 1953. gada fabrikā funkcionēja radošā laboratorija, kuras mērķis bija ļaut rūpnīcas māksliniekiem ne tikai izpildīt valsts pasūtījumus un normatīvus, bet arī izpausties un augt kā radošām personām, brīvi meklējot jaunas formas, ko pēcāk varbūt varētu ieviest ražošanā. Zinas Ulstes radošā mantojuma viena no daļām ir unikālie darbi, kas tapuši gan starptautiskām izstādēm un augstu stāvošu personu dāvanām, gan arī kā mākslinieciskie eksperimenti, jaunu materiālu un tehnoloģiju apguve, piemēram, servīzes „Zilais sietiņš”, „Atkusnis”, „Zilais zieds”, „Pavasaris”, „Līga”, „Sarma”, „Menuets” u.c.. 1970. gadu otrajā pusē no radoša meklējuma uz ražošanas lentas ar nelieliem pārveidojumiem nonāca kafijas servīze „Gauja”.
 

1970. gados Ulste turpināja radīt tējas, kafijas, pusdienu servīzes, kas kopā tiek dēvētas par trauku ansambļiem, piemēram, „Aija I” un „Aija II”; 1980. gados arī „Māra”. 1970. gados savu popularitātes gājienu uzsāk t.s. plānsienu porcelāns, kas padomju periodā bija Rīgas Porcelāna rūpnīcas viena no specialitātēm, jo uz šo - jauno - tipu attiecās mazāk ierobežojošu valsts standartu jeb GOSTu, nekā uz ‘parasto’ porcelānu. Piemēram, delikātajā kafijas servīzē „Vita” var redzēt ne vienmēr līdzeno ražošanas ceļu: iecerēto konusveida formu cukurtraukam ražošanas ērtības dēļ nācās apvērst otrādāk - īpatnība, pēc kuras var viegli datēt vienu no populārākajām un rūpnīcā visilgāk ražotajām servīzes formām.
 

Rūpnieciski ražoto priekšmetu datēšanai lieti noder rūpnīcas zīme un šķiras atzīme jeb krāsa uz trauka pamatnes. II Pasaules kara laikā un īsi pēc tā Rīgas porcelāna zīmes mainījās tikpat bieži kā fabriku statuss, taču 1970. un 1980. gadi tika pavadīti relatīvā mierā, līdz 1980. gadu izskaņā un pēcāk arī pēc padomju iekārtas sabrukuma, 1990. gados Rīgas Porcelāna rūpnīca meklēja jaunu identitāti, variējot ar jaunām rūpnīcas zīmēm, tāpat kā ar jaunām trauku formām. Tējas un kafijas servīze „Lija”, kā arī pēdējā, ražošanā tā arī neieviestā Zinas Ulstes servīze „Maija” ir tam liecinieces. Atgriešanās pie krāšņuma un dekorativitātes, atsauču meklēšana un atrašana jau reiz ražotās formās un to detaļās ļauj piesardzīgi runāt par postmodernām tendencēm rūpniecībā un līdz ar to arī Latvijas dizainā.
 

Zina Ulste rūpnīcā darbojās līdz pat tās slēgšanai 1996. gadā, pēc-padomju apstākļos, piedāvājot ne gluži jaunas formas, taču jaunus, mūsdienīgus dekora variantus ražošanā esošajai produkcijai gan. Intensīvi strādājot no rūpnīcas agrākajiem posmiem padomju periodā līdz pat ražošanas izsīkšanai neatkarīgās Latvijas laikā, Zina Ulste ir atstājusi bagātīgu radošu mantojumu, kas ir liecinieks ne tikai laikmetu un gaumes maiņām, bet arī vēstī par cilvēkiem: māksliniekiem, dizaineriem, tehnologiem. Par Zinu Ulsti.
 

Attēlā: Kafijas servīze „Daina”. Porcelāns, liets, virsglazūras dekors. Autore: Zina Ulste. Rīgas Porcelāna fabrika, 1959.
Foto: Gvido Kajons. (c) Rīgas Porcelāna muzejs.